MEKLĒT
par dzīvi, ticību, jēgas meklējumiem…
MEKLĒT
Daži cilvēki soļo pa šo dzīvi, veiksmīgi izmantojot katru ceļā sastapto izdevību. Citi, – tādi kā es, klibo pa dzīvi nenokārtotu attiecību, atkarību vai haotisku notikumu dēļ, kurus tie nespēj paredzēt. Ja viens aplams lēmums seko otram, parādās depresijas pazīmes.
Piemēram, es pieļāvu kļūdu, sava pirmā romantiskā piedzīvojuma laikā piedzeroties līdz nemaņai. Viss, ko es atceros, ir puisis, kurš purināja mani aiz pleciem, sakot, ka ir laiks doties mājās. Vēl es atceros vakaru, kas pagāja muļķīgās sarunās par viltotiem dokumentiem tekilas un triju draudzeņu sabiedrībā. Tīna uzsauca tostus. Divdesmit minūtes vēlāk, kad mana glāze jau bija iztukšota, filma, kuru mēs skatījāmies, man sāka likties smieklīga. Drīz bilde kļuva arvien miglaināka, un man arvien biežāk bija jāskrien uz tualeti. Kad rādīja titrus, es vairs nespēju iziet no tualetes. Mans stāvoklis pasliktinājās. Kāds piezvanīja, lai atbrauc un mani savāc. Nākamās trīs dienas es pavadīju gultā ar spaini blakus.
Notikumi un aplamības gāja savu gaitu. Es biju pazīstama ar daudziem puišiem un bija daudz tādu rītu, kad es nespēju atcerēties iepriekšējās nakts notikumus. Man vajadzēja būt sajūsmā, ka esmu tik ļoti "iekšā" visā šajā jautrībā. Taču manu sirdi bija pārņēmusi ļauna epidēmija – tukšums un depresija. Mani izlēcieni vairs nedeva gaidīto brīvības, neatkarības un svarīguma apziņu. Patiesībā viss bija tieši pretēji. Nemitīgā vēlme būt kopā ar kādu lika man justies kā slazdā un mani pārņēma arvien biežāki izmisuma uzplūdi.
Mēģinot uzsākt jaunu dzīvi, es devos uz Kolorādo pie sava drauga Riča. Braucot uz turieni, mēs domājām par kāzām. Es domāju, ka šis vīrietis tiešām rūpēsies par mani. Pēdējos sešus mēnešus mēs bijām lietojuši narkotikas, kas izraisa halucinācijas. Kolorādo mēs atradām nelielu namiņu, kuru mēs varējām atļauties īrēt. Vienīgais, par ko mēs nevarējām vienoties – kura istaba tiks atvēlēta marihuānas smēķēšanai. Es teicu, ka to vajadzētu darīt pagrabā. Es negribēju nonākt konfliktā ar likumu. Ričards apsolīja, ka tad, ja es strādāšu un apmaksāšu viņa mācības koledžā, vēlāk viņš tāpat palīdzēs man. Es izmisīgi vēlējos palikt kopā ar viņu, jo viņš pazina cilvēkus, kuri varēja mums piegādāt narkotikas. Pēc trim mēnešiem es vairs nespēju dzīvot bez Ričarda sagādātās preces. Viņš man atklāja jaunu pasauli, kuru es agrāk nebiju pazinusi un neapzinājos spēku, kas tai piemīt. Es varēju vērot, kā saulriets pārvēršas taureņos. Mana iztēle atdzīvojās, maskējot depresiju.
Taču pēc kāda laika mana aktīvā iztēle sāka reproducēt tukšumu. Tas notika vakarā, kad es sēdēju uz Ričarda mātes mājas lieveņa. Iela bija tumša, to apgaismoja tikai daži attāli lukturi. Es biju viena, Ričards bija iekšā, kaimiņi jau gulēja. No šķērsieliņām un māju jumtiem parādījās tumši stāvi; tie smējās un skrapstināja nagus. Dēmoniem līdzīgie rotaļu biedri turpināja savu procesiju pa visu kvartālu. Es neuzdrīkstējos pat pakustēties, jo baidījos, ka tie varētu mani ieraudzīt. Brīdī, kad man vajadzēja ievilkt elpu, tā atklājot savu atrašanās vietu, uz lieveņa iznāca Ričards.
Es turpināju pētīt ielu cerībā, ka tie nav viņu pamanījuši. Nakts tumsa apslēpa viņu saraustītās kustības, līdz iestājās brīdis, kad es vairs tos nespēju saskatīt. Ričards novērsa manu uzmanību un mēs uzsākām nenozīmīgu sarunu. Es sāku runāt par savām tievajām kājām, jo tās bija tik tievas, ka pat nesaskārās. Neveiksmīgi mēģināju pati sevi mierināt. Teicu, ka tas nemaz nav tik slikti un es joprojām jūtos lieliski. Būt kaulainai ir forši. Puišiem tas patīk. Un galu galā tā bija tikai viena riebīga halucinācija. Taču šie argumenti nesniedza atbildi uz maniem jautājumiem. Kas notiks, ja halucinācijas nebeigsies? Ja nu nākamreiz briesmoņi nepazudīs? Ja es par tiem pastāstīšu Ričardam, viņš vairs nedos man narkotikas, sakot, ka es tās nepanesu. Saprotot, ka es būšu viena, ja man atkal rādīsies briesmoņi, tukšuma sajūta pieauga.
Nākamajā rītā es pamodos agrāk nekā parasti un gulēju, skatīdamās griestos. Pirmo reizi, cik spēju atcerēties no savas nesenās pagātnes, mana domāšana bija skaidra un asa. Pēc apkārtējo viedokļa es biju uz viļņa. Ballējos līdz rīta gaismai, un darīju tādas lietas, par kurām runāja tikai filmās par policistiem. Beidzot es atzinos pati sev, ka līdz šim rītam es vispār neesmu dzīvojusi. Es pamodināju Ričardu un pateicu viņam, ka vēlos iestāties koledžā un sākt jaunu dzīvi.
Ričards bija ārkārtīgi satraukts. Viņš vēl nekad nebija redzējis mani tik apņēmīgu un nepakļāvīgu. Es piezvanīju saviem vecākiem, lai pateiktu, ka vēlos mācīties koledžā un nākamajā dienā aizbraukšu pie viņiem, lai atvadītos. Ričarda ģimene mani uzskatīja par briesmīgu cilvēku, jo es taisījos pamest Ričardu. Viņš tik daudz esot darījis manā labā, … kā es varot būt tik nepateicīga? Ja vien viņi zinātu patiesību. Es aizbraucu uz Vašingtonas štata universitāti. Es nekad neaizmirsīšu auksto betona celli ar numuru 823, kurai vajadzēja kalpot kā kopmītnes istabai. Vai koledža patiešām spēs mainīt manu dzīvi? Es domāju, ka tā notiks, taču patiesībā es jutos vēl nožēlojamāk nekā šī koledžas kopmītņu istaba. Joprojām tukša.
Depresija atgriezās un es tuvojos pašnāvības robežai. Ar skaudību es nolūkojos uz izsmēķiem, kas lidoja lejup no mana astotā stāva loga; es apskaudu to absolūto brīvību. Es izmisīgi pārmeklēju katru savas mazās melnās somiņas vīli cerībā atrast vēl vienu devu. Lūdzu, vēl pēdējo devu! Vēl vienu laimes drusciņu, lai varētu izdzīvot līdz rītam. Es lūdzos un meklēju, taču nekas nebija atrodams.
Tad ieradās mana istabas kaimiņiene, un novērsa manas domas no mana nožēlojamā stāvokļa. Viņa bija lieliska; aktīva un vienmēr gatava satikties ar jauniem cilvēkiem. Tas kliedēja manu nomāktību. Pirmajā mācību nedēļā mēs apmeklējām visus pasākumus. Pēc katras nākamās alus pudeles es cerēju, ka tukšums manī aizpildīsies un depresija atkāpsies. Es nespēju samierināties ar to, ka visas ballītes beidzās vienādi. Šo es vēlējos nobeigt savādāk: "Klau, Bobij, vai tev nav pa rokai šķēres?"
Es smaidīju, kad šķēres spraucās cauri manām matu šķipsnām, kas sniedzās man līdz pleciem. Matu kušķi virpuļoja lejup pa pleciem un krūtīm. Es izdzirdēju čukstus visapkārt, palūkojos augšup un sapratu, ka mana rīcība uzjautrina ballītes dalībniekus, kuri mani vēroja luktura gaismā.
"Rīt viņa to nožēlos," daži vīpsnāja. "Es gribētu redzēt viņas sejas izteiksmi rīt no rīta," kāds cits murmināja, lūkodamies savā alus bundžā. Es biju pārliecināta, ka cilvēki būs pārsteigti par manu drosmi un izlēmību. Pārvelkot plaukstu pāri raupjajiem sariem uz galvas, manas lūpas atplauka platā dzērāja smaidā. Es vienmēr biju gribējusi noskūt matus "uz nullīti". Biju ar to piedraudējusi vairākiem saviem puišiem. Beidzot es to biju paveikusi. Es jutos patiesi lepna. Lepna par ko? To mans apreibušais prāts nebija spējīgs saprast. Es vienkārši zināju, ka man ir ļoti nepieciešams justies labi.
Divus mēnešus vēlāk mana izaicinošā pašpārliecinātība bija izplēnējusi. Ja kāds nāktu mani apciemot, viņš satiktu mani vienā no maniem mīļākajiem apģērbiem – melnās izsēdētās kokvilnas triko biksēs, kas īpaši akcentēja manas kalsnās kājas. Vēl pirms neilga laika es lepojos ar kalsnumu, taču tagad tā bija mana vājā vieta. Kājas vairs nespēja mani uznest augšā pa kāpnēm. Vēl nesen tās bija pietiekami spēcīgas, lai spēlētu futbolu un brauktu ar divriteni, tagad man no tā visa bija jāatsakās. Pat pēdas bija tikai kauli vien. Pārvietošanās pa plānajiem paklājiem klātajām kopmītņu betona grīdām bija briesmīga. Pēdu kauli atsitās pret cieto grīdu. Drīz es savu pārvietošanos ierobežoju tikai ar gājienu uz tualeti un atpakaļ. Vēl nesen pilnīgās krūtis bija nošļukušas un skatiens apdzisis. Mana balss čerkstēja kā vecam pīpmanim un to spēja saprast tikai mans vienīgais uzticamais pavadonis – "Camel" cigarešu paciņa. Kādreiz man bija lūpu pīrsings un tagad tās bija pārklājušās ar kreveli. Nabas rēta tā arī nebija sadzijusi, turklāt tā bija iekaisusi. Tikai deguna gredzenam nebija nekādas vainas.
Es piegāju pie loga un iekārtojos uz savas paštaisītās laktas. Tas bija zaļš krēsls melnām kājām, kurš bija mākslinieciski uzmontēts uz kumodes. No sava novērošanas torņa es pētīju citas kopmītnes un studentus, kas brīvi pastaigājās pa pasauli, kas bija iespēju pilna. Viņi staigāja tur, kur es nespēju piespiest sevi aiziet. Es lēni izpūtu dūmu mākoni, un manās domās valdīja neparasts miers. Varbūt šodien man sekot savam izsmēķim – ārā pa logu?
Vai es vēlējos kļūt tāda? Kur ir palicis mans spēks? Vēl nesen es biju tik stipra. Mani pleci ir nošļukuši, skatiens nedrošs un miglains. Naktīs es neko nesapņoju, no rītiem modinātājs klusē. Netīrā veļa ir izmētāta pa visu istabu, un man ir pārāk grūti to uzlasīt. Vienīgais enerģijas avots istabā ir universitātes nodrošinātais ledusskapis, kurā nav nekā cita kā sapelējusi pica.
Es izmetu izsmēķi pa astotā stāva logu. Mans skatiens tam seko. Norāpusies no savas konstrukcijas, es apsēžos gultā. Es paņemu dienasgrāmatu un ceru, ka, rakstot es aizmirsīšos un pārstāšu domāt par tukšumu sevī.
bezmērķīgi rakstot
vārdi bez nozīmes, bez radoša gara un vērtības
neveikli
nemierīgi
paguruši
izsalkuši
izsmelti
samocīti
mulsi
apjukuši
nomaldījušies
akli
Es nometu malā dienasgrāmatu un apskauju spilvenu, es vēlos, kaut varētu apklusināt savas trulās domas. Man nav jaunu ideju. Tukšums manī plešas plašumā. Cik ilgi tas vēl turpināsies? Cik ilgi vēl līdz es noslīdēšu no savas laktas?
Mana vienīgā saskarsme ar citiem cilvēkiem aprobežojās ar vēstulēm no ģimenes locekļiem vai ģimenes draugiem. Visvairāk man patika vēstule no Rodnija M. Viņš bija krietns cilvēks, sludinātājs, kurš gaidīja iespēju, kad varēs kļūt par kādas draudzes mācītāju. Es viņu cienīju tāpēc, ka viņš ticēja tam, ko darīja. Bērnībā es biju lieciniece tam, kā viņš pieņēma audzināšanā savas sievas māsas bērniņu. Viņš audzināja mazo meitenīti kā savējo, kaut gan nebija nekādas garantijas, ka viņš varēs viņu paturēt pavisam. Kad viņš apciemoja manus vecākus, viņš parasti runāja par Dieva laipnību. Kamēr viņš runāja, es jutu, cik ļoti mani saista viņa dziļais miers un pārliecība.
Kādu laiku es nebiju sastapusi Rodniju. Savā vēstulē viņš apjautājās, kā man klājas. Viņš pastāstīja, kā Vašingtonas štata universitātē iepazinies ar savu nākamo sievu. Viņš teica, ka labprāt apciemotu mani. Vēstulei bija priecīga noskaņa. Viņš ar sajūsmu un prieku stāstīja par universitāti un iespējām, ko tā paver.
Savu atbildi es sāku ar to, ka Vašingtonas štata universitāte vairs nebūt nav tā brīnišķīgā un nostalģiskā iespēju un nākotnes izredžu zeme. Savā vēstulē viņš bija minējis, cik Dievs esot varens un labs. Jā, ļoti varens un labs, es sarkastiski atbildēju. Man radās vēlēšanās pastāstīt viņam par savu depresiju, par to, cik nožēlojami es jutos, un par to, ka Dievs neko nebija darījis lietas labā, par to, ka es nevarēju nokārtot nevienu eksāmenu un, ka mana istabas biedrene atvīla manu puisi.
Es stāstīju viņam, ka Jēzus, šis varenais Dieva Dēls, ir pametis mani un atstājis vienu tumsā. Kad es sāku rakstīt vārdu "Jēzus", es nevarēju atcerēties, kā šis vārds rakstās. Mani tas tracināja. Man taču vajadzētu zināt, kā tas ir jāraksta. Es taču uzaugu kristīgā ģimenē un bērnībā dziedāju dziesmas tieši Viņam. Vai tad Viņš nebija Tas, kurš mani mīl, jo tā ir rakstīts Bībelē. Es sāku nervozēt un uztraukties. Man vajadzētu zināt, kā rakstīt Viņa vārdu!
Beidzot es patraucēju savu istabas biedreni un pajautāju, kā rakstīt šo vārdu. Viņa ātri nobēra: "J-Ē-Z-U-S". Tas bija biedējoši. Kā gan viņa to varēja zināt, un es to nezināju. Paga, paga, te kaut kas nesaskan. Kā gan es varu vainot Dievu visās savās nelaimēs, ja es pat nezinu kā rakstīt Viņa vārdu? Vai mēs vispār esam pazīstami, vai vispār esam kādreiz tikušies? Es pārtraucu domāt par tēmu "Vai man!", un nosūtīju vēstuli, neatzīstot, ka esmu izvēlējusies nepareizo grēkāzi.
Pēc tam, kad biju uzrakstījusi vēstuli, manā prātā ienāca arvien vairāk skaidrības un loģikas. Cik daudz cilvēkus es biju vainojusi savās neveiksmēs un nelaimēs, kaut gan viņi nemaz nebija vainīgi! Ja nu pie visa esmu vainojama vienīgi es pati? Tas man nebija ienācis prātā. Vai es gaidīju, kad viņi mani pievils, lai varētu rast attaisnojumu savām problēmām? Vai es gaidīju izdevību, lai pateiktu: "Redzi nu, es taču tev to teicu?" Es nevaru vainot citus. Es nevaru vainot Dievu kaut vai tāpēc vien, ka es nezinu, kā rakstīt Viņa vārdu! Kuru tad drīkst vainot? Sevi? Man bija nepieciešams plāns. Es biju izsmēlusi visus pieejamos resursus. Es pametu koledžu. Pirmais semestris bija zaudēts. Es aizgāju jau novembrī, kaut gan semestris beidzas tikai decembrī. Tāpat nekas vairs nebija glābjams.
Es atkal atsāku darbu veco ļaužu pansionātā, kurā es jau biju strādājusi, kamēr mācījos vidusskolā. Mans amats bija sertificēta medmāsas asistente. Ja es strādātu veterinārajā nozarē, mani sauktu par mēslu tīrītāju. Šis darbs deva man iespēju veidot attiecības ar cilvēkiem. Šie vecie cilvēki neradīja man nekādus draudus un arī viņiem, tāpat kā man, bija nepieciešama mīlestība un sapratne. Mēs labi saderējām.
Šajā jomā nav atļauts kādam pieķerties vairāk nekā citiem un izrādīt īpašu labvēlību, taču tas nebija iespējams. Es nespēju nemīlēt sīko večiņu vārdā Helēna. Alcheimera slimība padara cilvēkus par dzīviem miroņiem. Slimībai progresējot, cilvēks vairs nevar kustēties, sarunāties un beigās pat norīt ēdienu. Es noslēdzu līgumu ar Dievu.
Katrs sludinātājs teiks, kā tā nevajag rīkoties. Nav prātīgi slēgt darījumus ar Dievu. Bet es tik un tā kaulējos ar Dievu. Es pateicu Viņam, ja Viņš paņems pie Sevis šo sievieti ātri un manai gados vecajai draudzenei nebūs jācieš ilgstošas sāpes, tad es atkal sākšu Viņam sekot. Šo nosacījumu es Dievam izvirzīju nedēļu pirms manu kundzīti pārveda no manas nodaļas uz to nodaļu, kurā bija tie, kuri vairs nespēj staigāt un paši parūpēties par savām vajadzībām. Šī nodaļa bija mūsu pacientu pēdējā pieturas vieta. Divas nedēļas vēlāk, kad pusdienu pārtraukumā es ārā smēķēju, pie manis pienāca virsmāsa.
"Gribēju tev pateikt, ka Helēna ir mirusi." Tik pēkšņi? Es nodzēsu cigareti un devos uz viņas istabu. Es pavēru durvis, baidoties, ko es tur ieraudzīšu. Taču šķita, ka istabu ir piepildījusi gaisma. Viņa izskatījās tik mierīga. Dežūrējošā medmāsa paskaidroja, ka viņa tikko bija pabarojusi Helēnu, un devusies pie nākamā pacienta, bet kad viņa atgriezās atpakaļ, Helēna jau bija mirusi. Tik pēkšņi. Viņai nebija jācieš vai jāpavada mokoši gadi intensīvajā aprūpē. Viens mirklis un Helēna bija prom. Nekādu ciešanu un sāpju. Es atcerējos savu solījumu.
Man bija laba draudzene Hetera, kura strādāja kopā ar mani Alcheimera nodaļā. Līdzīgi man, Heteru mocīja jautājumi par dzīves jēgu. Es uzaicināju viņu kopā ar mani apmeklēt trešdienas vakara dievkalpojumu. Viņa labprāt piekrita. Mēs vienojāmies, ka šo "Dieva lietu" kārtosim kopā.
Draudzes mācītājs bija vidusmēra Džo. Viņu tā tiešām sauca. Viņš bija sajūsmā par Dievu un sajūsmā par to, ka var dot citiem iespēju satikties ar Dievu. Viņa sprediķis bija ļoti vienkāršs. Viņš pastāstīja to, cik ļoti Dievs mūs mīl un vēlas veidot personīgas attiecības ar katru no mums. Viņš atgādināja, ka mums nav nekā tāda, ko mēs varētu Dievam dot, ar ko mēs varētu cerēt nopelnīt Viņa mīlestību. Man tas nebija nekāds jaunums, ja ņem vērā to, ka es uz turieni biju atnākusi tāpēc, ka jutos iztukšota. Taču doma par to, ka Dieva mīlestība spēj piepildīt manu dzīvi ar jēgu, lika man ieklausīties. Džo turpināja stāstīt par piedošanu, ko Dievs piedāvā Savā Dēlā Jēzū Kristū. Jēzus, pats būdams Dievs, mira pie krusta, lai mēs varētu būt sadraudzībā ar Dievu.
Vakars noslēdzās ar vienkāršu lūgšanu. Džo teica: "Es negribu, lai jūs lūgšanā kaut ko Dievam solītu. Es vēlos tikai to, lai jūs atvērtu savas sirdis un pateiktu Dievam – Kungs, šeit es esmu." Es tam piekritu. Man nebija ko Viņam piedāvāt. Mana sirds bija salauzta, es biju izslēgta no koledžas, man nebija drauga, un es strādāju par veco ļaužu kopēju. Es biju bojāta prece, taču es gribēju atvērt savu sirdi Dievam un atļaut Viņam mēģināt savest kārtībā šo postu. Es pateicu vienkāršo lūgšanu: "Kungs, šeit es esmu. Ja Tu kaut ko vari ar mani iesākt, tad dari to." Es biju gatava noslēgt ar Dievu vēl vienu darījumu. Manā sirdī ieplūda gaisma un siltums. Es jutos tā it kā kāds man būtu iedevis proteīna kokteili. Manas domas kļuva skaidrākas. Es atvēru acis un man šķita, ka telpa, kurā es atrados, mirdz.
Pirms mums atļāva atvērt acis, mācītājs palūdza pacelt rokas tos, kuri bija lūguši šo lūgšanu. Es pašķielēju uz Heteru, lai pārliecinātos, vai viņa ir pacēlusi roku. Mēs abas bijām nedroši pacēlušas rokas. Elkonis uz ceļiem, bet plaukstas tikai nedaudz paceltas. Manī bija tāds prieks, ka es nevarēju pretoties vēlmei pieiet un paspiest Džo roku. Es pateicu, ka lūdzu šo lūgšanu un vēlējos viņam pateikties.
Likteņa ironija – bija pirmais aprīlis, ko mēdz dēvēt par "muļķu dienu". Vecajā Derībā (Bībeles 1. daļā) ir teikts, ka tikai muļķis savā sirdī teiks, ka Dieva nav. Es tik ilgi biju bijusi muļķe.
Tā kā Dievs ir neredzams, vienīgais, ko es varēju darīt, bija Viņu iedomāties, tāpēc man bija nepieciešams kaut kas rakstisks, pie kā turēties, lai pārliecinātu sevi par šīm jaunajām attiecībām ar Viņu. Es pieķēros pantam no Jaunās Derības pirmās vēstules Tesaloniķiešiem. "Jūsu aicinātājs ir uzticams. Viņš būs arī darītājs." Tas bija kaut kas, uz ko es varēju paļauties. Neatkarīgi no tā, cik drūmā situācijā es atrados, es zināju, ka Savā vārdā, Bībelē, Dievs ir apsolījis būt uzticams. Ilgu laiku es biju bijusi šķirta no šādām īpašībām. Man vairs nebija jācenšas sevi aizsargāt. Dievs apsolīja par mani rūpēties. Otrs iemels, kāpēc šis pants mani tik ļoti iedrošināja, bija tas, ka es jutos iztukšota un bezspēcīga. Taču Dievs apsolīja, ka Viņš nepadosies. Viņš apsolīja pabeigt iesākto. Darījums bija noslēgts.
Otrā iespēja, kas man bija dota, neizslēdza no manas dzīves darbu. Man bija jāpieliek milzīgas pūles, lai atjaunotu studijas universitātē. Kad pametu universitāti, manā atzīmju lapā bija rakstīts 1.0 balles (nezin, vai šis viens punkts tika piešķirts visiem par to vien, ka viņi bija iestājušies universitātē?). Pateicoties maniem "augstajiem" akadēmiskajiem sasniegumiem es tiku norīkota uz augsti "cienījamo" studentu uzraudzības un konsultēšanas centru. Man atļāva atgriezties pavasara semestrī un mēģināt kaut ko panākt.
Nebija viegli atgriezties universitātē, zinot to, ka tagad Dievs mani mīl. Spiediens. Apziņa, ka izstāties vairs nevar. Te nu es biju ar savu mērķi un jēgu. Kāds, kurš mani mīlēja, cerēja kaut ko sagaidīt no manas dzīves, jo Viņam bija lieli plāni. Ar to nebija viegli tikt galā, tāpēc, atgriežoties savā dzīvoklī (otrajā semestrī es izvācos no kopmītnēm), es ieslēdzos savā istabā un veselu nedēļu smēķēju zāli. Dzīve no manis prasīja tik daudz. Tik daudzus gadus es biju domājusi par nāvi, un man bija grūti sākt domāt par dzīvi.
Es jutu, kā ap mani sabiezē tumsa. Bija smagi. Smacējoši. Es nevarēju visu pamest, un es nespēju sevi piespiest sākt no jauna.
Pēkšņi manas domas pierima. Paga. Man taču vairs nav jādomā šādas depresīvas domas. Dievs ir atbrīvojis mani no vainas. Pēkšņi es atcerējos vēl vienu stāstu no Bībeles par sievieti – laulības pārkāpēju, kuru reliģiozi vīrieši apsūdzēja un izvilka no guļamistabas. Šie vīrieši gribēja pārbaudīt Jēzu, lai redzētu, kā Viņš reaģēs uz šīm apsūdzībām.
Viņi teica: "Likums paredz, ka jebkurš, kas ir pieķerts laulības pārkāpšanā, ir jānomētā ar akmeņiem." Viņu apsūdzības satricināja gaisu un rokas tvēra pēc akmeņiem. Sieviete šņukstēja, sakņupusi smiltīs. Jēzus noliecies, mierīgi ar pirkstu zīmēja smiltīs. Zīmēdams, Viņš atbildēja: "Tas, kurš ir bez vainas, lai pirmais met viņai ar akmeni." Viens pēc otra akmeņi krita atpakaļ zemē kā pierādījums tam, ka tie, kuri tikko bija gatavi sodīt grēcinieci, paši bija vainīgi.
Sieviete, nedaudz apjukusi, gaidīja, kad Jēzus pasludinās viņai spriedumu un sāks viņu sodīt.
– "Kur ir tavi apsūdzētāji?" Viņš jautāja.
– "Viņi ir prom," atbildēja sieviete.
– "Ej un negrēko vairs."
Sieviete devās projām, sapratusi divas lietas: pirmkārt, viņa nebija vienīgā grēciniece, otrkārt, arī Jēzus nemeta viņai ar akmeni.
Kāpēc tas ir svarīgi, vai Jēzus meta akmeni vai nē? Jēzus bija vienīgais, kuram bija tiesības mest pirmo akmeni. Viņš bija vienīgais bez vainas. Būdams Dievs cilvēka miesā, Jēzus bija pilnība. Būdams Dievs, Viņš varēja nosodīt vai piedot grēku. Viņš teica, ka tas, kurš ir bez grēka, lai pirmais met akmeni. Tam ir divējāda nozīme. To sakot, Viņš atklāja sievietes apsūdzētāju grēkus; bet Viņš ir arī tas, kuram nav grēka, un arī Viņš neapsūdzēja sievieti.
Jēzus saka: "Es nenosodu tevi. Vienkārši pārstāj grēkot un nodod man savu dzīvi."
Es strādāju pie tā, lai vairāk negrēkotu, bet es biju aizmirsusi patiesību, ka Jēzus mani neapsūdz. Kurš tad var to darīt? Neviens. Dzīvei nav jābūt kā nebeidzamam ceļam uz karātavām. Sāpēm un vilšanām vairs nav varas pār mani. Kristū man ir dota cerība.
Attiecības ar Jēzu Kristu ir līdzeklis pret visām sirds vainām. Tā kā Viņš ir dzīvs, Viņš arī man dod dzīvību. Šo cerību sargā Dieva uzticība un uzticamība. Viņš ļāva man piedzīvot tukšumu, lai es saprastu, ka tikai Viņš ir risinājums.
Es joprojām biju neapmierināta ar savu izskatu. Man joprojām bija jāmācās pieņemt to, ka Dievs mani mīl bez noteikumiem. Es sev teicu: "Dievs mani mīl, lai tur vai kas." Taču pilnībā es to vēl nebiju sapratusi. Es paniski baidījos no pieņemšanās svarā. Es joprojām neēdu, jo man nepatika, ka biju pieņēmusies svarā par divdesmit kilogramiem pēc tam, kad pārstāju lietot narkotikas.
Es joprojām smēķēju. Es domāju, ka tad, ja atmetīšu visu uzreiz, es varētu nomirt, jo mans ķermenis bija tik ļoti atkarīgs no tā visa. Taču patiesībā es tik ļoti biju pieradusi būt atkarīga no visa kā cita, ka nezināju, kā būt atkarīgai no Dieva.
Kaut gan dzīvē joprojām bija daudz dažādu sāpju, beidzot es dzīvoju un ne tikai vienai dienai, bet mūžībai, un nevis ar tukšumu sirdī, bet kopā ar Dievu. Jā! Tas ir tas Dievs, par kuru runā cilvēki. Tas, kurš atteicās no visa, lai mums būtu dzīvība un pārpilnība. Es gribētu, lai tu iepazīsties ar šo Personu. Tas ir Jēzus Kristus, kurš nepieļāva, ka es sekoju savam izsmēķim ārā pa logu. Visiem, kuri to vēlas, Viņš saka: “Nāciet pie manis!”
| ► | Man ir jautājums vai komentārs… |
| ► | Kā iepazīt Dievu… |
DALIES AR ŠO RAKSTU
