Sieviešu tiesības

Jēzus aizstāvēja sieviešu tiesības, kas bija krasā pretstatā Tuvo Austrumu kultūrai.

Jēzus Kristus dzīvoja pirms 2000 gadiem vietā, kur mūsdienās atrodas Izraēla. Viņa attieksme pret sievietēm bija asā pretrunā ar Tuvo Austrumu kultūru kā toreiz, tā tagad.

Pret sievietēm bieži izturējās kā pret privātīpašumu. Jūdu rabīni katru pulcēšanos templī sāka ar vārdiem: “Paldies Tev, Kungs, ka tu neesi mani radījis kā sievieti.”

Sieva nedrīkstēja šķirties no sava vīra. Taču vīrs jebkura iemesla dēļ varēja šķirties no sievas, un viņam nebija pienākuma finansiāli par viņu rūpēties. Vīrs viņai iedeva šķiršanās rakstu un padzina.

Sievietes tika uzskatītas par mazāk vērtīgām nekā vīrieši, tika atstumtas no publiskās reliģiskās dzīves un viņām reti tika mācīta Tora ¹, pat privāti.

Attieksmē pret sievietēm Jēzus pastāvīgi pārkāpa valdošās tradīcijas.

Viņš dziedināja kā sievietes, tā vīriešus un darīja brīnumus kā vienu, tā otru dzīvē. Viņš mācīja gan vīriešus, gan sievietes. Viņam nebija svarīga viņu reliģiskā piederība, sociālais stāvoklis vai dzīvesveids. Viņš mīlēja cilvēkus un izturējās pret tiem ar lielu sirsnību. Viņš nevairījās arī no zagļiem, prostitūtām, spitālīgajiem, sievietēm no viszemākajiem sabiedrības slāņiem.

Autors Filips Jensijs raksta: “Jēzus apgrieza kājām gaisā sava laika nerakstītos likumus attiecībā uz sievietēm un citiem apspiestajiem sabiedrības slāņiem. Saskaņā ar Bībeles pētnieka Valtera Vinka teikto, ikreiz, kad Jēzus nonāca saskarsmē ar sievietēm, Viņš pārkāpa sava laika paradumus, kā tas aprakstīts visos četros evaņģēlijos.” ²

Tūkstošiem cilvēku sekoja Jēzum, daži – viņa mācības dēļ, bet lielākoties brīnumu dēļ, ko Viņš darīja viņu vidū, dziedinot slimos. Reliģiskos līderus arvien vairāk kaitināja Jēzus popularitāte. Tāpēc viņi izdomāja plānu.

Sievieti, kas pieķerta laulības pārkāpšanā, viņu likumi prasīja nomētāt akmeņiem (ne vīrieti, bet sievieti). Viņi atrada šādu sievieti, uzkurināja pūli un nostādīja viņu Jēzus priekšā. Tā viņa stāvēja – viena, apsūdzēta, gaidot spriedumu. Pūlis bija labi sagatavojies, gatavs viņu nomētāt akmeņiem.

Visi bija dzirdējuši, kā Jēzus māca par mīlestību un laipnību, par nepieciešamību piedot otram.

Pūļa reliģiskie vadoņi sacīja Jēzum: “Skolotāj, šī sieviete ir pieķerta laulības pārkāpšanas brīdī, bet Mozus mums bauslībā pavēlējis tādus nomētāt akmeņiem. Un ko saki tu?”

Viņi domāja, ka ir iedzinuši Jēzu stūrī.

Ja Viņš par sievieti iežēlotos, tas nozīmētu, ka Viņš laulības pārkāpšanu uzskata par nenozīmīgu kļūdams par viņu morāles likumu ienaidnieku. Ja Jēzus atļautu viņu nomētāt akmeņiem, tad Viņš pats būtu noliedzis savu mācību par žēlastību un piedošanu.

Jēzus noliecies ar pirkstu rakstīja uz zemes. Kad nu tie nerimās izjautāt, viņš piecēlās un tiem teica: “Kurš no jums ir bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu!” – un atkal noliecies rakstīja uz zemes.

To dzirdējuši, viņi cits pēc cita gāja projām, sākot ar vecākajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievieti, kas stāvēja vidū. Jēzus piecēlās un viņai jautāja:

“Sieviete, kur viņi ir? Neviens tevi nenotiesāja?”
Viņa teica: “Nē, Kungs, neviens!”
Tad Jēzus sacīja: “Arī es tevi nenotiesāju; ej un no šī brīža vairs negrēko!” ³

Tā nekad iepriekš nebija noticis. Vai vari iedomāties, cik viņa bija pārsteigta? Viņai tika uzdāvināta dzīvība. Un brīvība. Jēzus zināja, ka drīz pienāks diena, kad Viņš pie krusta maksās sodu par viņas laulības pārkāpšanu, par pūļa naidu un par reliģisko līderu dižmanību un augstprātību. Visas pasaules grēki tiks uzkrauti Viņam, lai mēs iegūtu piedošanu.

Būdams Dievs, vienīgais, kuram bija tiesības viņu tiesāt, Jēzus spēja godīgi pateikt šai sievietei: “Arī es tevi nenotiesāju; ej un no šī brīža vairs negrēko!”

Jēzus teica, ka nav nācis tiesāt, bet meklēt un glābt pazudušo. Viņš ir mūsu Pestītājs. Viņš pārmaina dzīvi tiem, kas viņu pazīst. Kā šai sievietei…

Viņa bija samariete, ko jūdi uzskatīja par mazvērtīgāku tautu. Jēzus bija jūds. Lūk, kas notika.

Jēzus atpūtās pie akas, kur visi apkārtnes iedzīvotāji nāca smelt ūdeni. Bija dienas karstākais laiks, kad pie akas neviena nebija. Tad parādījās sieviete, kas bija cerējusi nevienu nesastapt. Viņa bija piecas reizes precējusies un šķīrusies, un tagad dzīvoja kopā ar sesto vīrieti. Šoreiz iztiekot bez laulības. Kāda tam vairs nozīme? Visticamāk ciema ļaudis raudzījās uz viņu ar nicinājumu.

Viņa iemācījās bēgt no kauna, no cilvēkiem, kaut kā iekārtot savu dzīvi.

Jēzus zināja visu par viņu, Viņš pazina viņas sirdi. Viņš redzēja, ka viņai vajag vairāk nekā tikai ūdeni fizisko slāpju dzesēšanai. Viņas dvēsele bija izslāpusi.

Lai gan jūdi nekad nerunāja ar samariešiem, Jēzus viņai sacīja: “Ikvienam, kurš dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kurš dzers no ūdens, ko es tam došu, tam neslāps nemūžam; ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” ⁴

Pēc īsas sarunas sieviete ne tikai uzticējās Jēzum, bet aizskrēja atpakaļ uz savu ciemu, runāja ar ļaudīm, no kuriem bija bēgusi, pārliecinot viņus nākt pašiem paklausīties, ko saka Jēzus. Un viņi nāca! Jēzus viņas apkaunojumu pārvērta priekā. Ikviena sastapšanās ar Jēzu mainīja šo sieviešu dzīvi.

Viens no visspilgtākajiem piemēriem tam, kā Jēzus pagodināja sievietes, ir notikums pēc Jēzus augšāmcelšanās. Jēzu sita ar pātagām, Viņa plaukstas un pēdas pienagloja pie krusta, Viņš nomira mokpilnā nāvē un tika apglabāts klints kapā. Trešajā dienā Jēzus fiziski atgriezās dzīvē un atstāja kapu, gluži kā Viņš bija teicis iepriekš. Pirmie cilvēki, ar kuriem Jēzus runāja pēc savas augšāmcelšanās, bija sievietes.

Tas ir ierakstīts visos četros evaņģēlijos. Tas ir pārsteidzoši. Tā laika jūdu kultūrā sievietēm bija atvēlēts tik maz vietas. Viņu vārdam nebija nekāda reliģiska vai juridiska svara. Taču Jēzus viņām kā pirmajām uzticēja vēsti par savu augšāmcelšanos.

Ne tikai sievietēm, bet visiem cilvēkiem. Jēzus aicina mūs uzticēties Viņam, pilnībā atbrīvoties no grēku nastas un sākt attiecības ar Dievu.

Vairāk par to rakstā “Vairāk nekā akla ticība”.

►	Man ir jautājums vai komentārs…
►	Kā veidot attiecības ar Dievu?

Tekstā ievietotās norādes: (1) Jūdu svētie raksti (2) Philip Yancey; The Jesus I Never Knew, 154.lpp., Zondervan Publishing House (3) Bībele, Jāņa ev. 8:4-11 (4) Jāņa ev. 4:13-14