Iedomājies āmuru. Tas veidots tā, lai dzītu naglas – tas radīts tieši šim mērķim. Tagad iedomājies, ka āmurs nekad netiek izmantots. Tas vienkārši guļ instrumentu kastē. Āmuram vienalga.
Tagad iedomājies āmuru ar dvēseli, pašapziņu. Diena pēc dienas paiet instrumentu kastē. Viņš jūt, ka kaut kas nav kārtībā, bet nezina īsti, kas. Kaut kā pietrūkst, bet viņš nezina, kas tas ir.
Tad kādu dienu kāds izvelk to no kastes, lai salauztu zarus ugunskuram. Āmurs ir sajūsmā. Kāds to tur rokās, lauž zarus – āmuram tas patīk. Dienai beidzoties, tas tomēr jūtas nepiepildīts. Viņam patika lauzt zarus, un tomēr tas bija nepietiekami. Kaut kā joprojām pietrūkst.
Arī turpmākajās dienās to bieži ņem talkā. To izmanto, lai mainītu diska formu, izsistu caurumu ģipškartonā, iesistu vietā galda kāju. Un tomēr, tas nejūtas gandarīts un ilgojas pēc jauna darba. Viņš grib tikt izmantots, cik daudz vien iespējams, – lai dauzītu, lauztu, grautu, sistu. Viņam šķiet, ka vienkārši nav bijis pietiekami daudz šo darbu. Viņš domā, ka gūs piepildījumu, darot vairāk.
Tad kādu dienu kāds ar to iedzen naglu. Pēkšņi pār āmura dvēseli nāk apskaidrība. Tagad tas saprot, kam bija patiesībā radīts – dzīt naglas. Visas pārējās lietas, kas ar āmuru līdz šim darītas, nobāl, salīdzinājumā ar šo. Tagad viņš zina, ko viņa āmura dvēsele ir meklējusi visu šo laiku.
Mēs esam radīti pēc Dieva līdzības, lai mums būtu attiecības ar Viņu. Šīs attiecības ir vienīgais, kas var pilnībā piepildīt mūsu sirdis. Līdz brīdim, kad iepazīstam Dievu, mēs esam piedzīvojuši daudz brīnišķīgu lietu, tomēr neesam iedzinuši naglu. Mēs esam bijuši lietoti cēliem mērķiem, bet ne tam, kam esam radīti, – ne tam mērķim, kurā rodam vislielāko piepildījumu. Svētais Augustīns to izteica šādiem vārdiem: "Tu (Dievs) esi mūs radījis Sev un mūsu sirdis būs nemierīgas līdz brīdim, kad tās radīs mieru Tevī."
Attiecības ar Dievu ir vienīgais, kas var piepildīt mūsu ilgas. Jēzus Kristus teica: "Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam." Līdz brīdim, kad iepazīstam Dievu, mēs esam izsalkuši un izslāpuši. Lai remdētu izsalkumu un slāpes, mēs cenšamies "ēst" un "dzert" daudz dažādu lietu, un tomēr tas nepāriet.
Mēs esam kā āmurs. Mēs nesaprotam, kas izbeigs šo tukšumu un piepildījuma trūkumu mūsu dzīvēs. Pat atrodoties nacistu koncentrācijas nometnē, Korijs Tens Būms (Corri Ten Boom) rada piepildījumu Dievā: "Mūsu laimes pamatā bija tas, ka zinājām, ka esam paslēpti ar Kristu Dievā. Mēs ticējām Dieva mīlestībai… mūsu Klintij, kas ir stiprāka par vismelnāko tumsu."
Parasti, kad nelaižam Dievu savā dzīvē, mēs cenšamies rast piepildījumu ārpus Viņa, tomēr mums nekad nepietiek ar to. Mēs turpinām "ēst" un "dzert" aizvien vairāk un vairāk, maldīgi uzskatot, ka "vairāk" ir problēmas risinājums, un tomēr nekad neesam pilnīgi piepildīti.
Mūsu lielākā vēlēšanās ir pazīt Dievu, rast attiecības ar Viņu… Kāpēc?… Jo tā mēs esam radīti. Vai jau esi iedzinis naglu?
Lai vairāk uzzinātu par šo tēmu, lasi rakstu “Kā veidot attiecības ar Dievu”.
► | Man ir jautājums vai komentārs… |
► | Kā veidot attiecības ar Dievu? |