Kļūt par to, kas esi

“Vairums cilvēku dzīvo mēmā izmisumā.” - Henrijs Deivids Toro, filozofs

Trojas Helēna droši vien bija izcila sieviete. Viņa bija grieķu ķēniņa Menelaja sieva (Menelaja valdīšanas laiks – IX gs. p. m. ē.) līdz tam laikam, kamēr parādījās Trojas princis Pariss. Viņš iemīlējās Helēnā, un, kā apgalvo viena no versijām, viņa atbildēja viņam ar to pašu. Nakts melnumā Pariss nolaupīja Helēnu un aizveda viņu uz Troju. Tas izraisīja Trojas karu. Menelajs un viņa brālis Agamemnons savāca lielu, spēcīgu grieķu karaspēku un ielaida ūdenī tūkstoš kuģu, lai ielenktu Troju, un tas viss tika darīts tādēļ, lai atgūtu Helēnu.

Nav daudz cilvēku, kurus tā tiecas iegūt. Dažreiz mēs sev vaicājam, vai mūs vispār kāds pamana? Tēvs parasti ir pārāk aizņemts, lai noskatītos mūsu komandas spēli. Māte dienām ilgi mazgā veļu vai vēl biežāk ir aizņemta veidojot savu karjeru. Mēs ienākam šajā pasaulē ar milzīgu vēlmi būt kādam ļoti vajadzīgi, un jau no paša sākuma mums ir jāpiedzīvo rūgta vilšanās. Patiesībā tikai retais tiek pieņemts tāds, kāds viņš ir, nevis tāpēc, ka var kaut ko dot citiem. Kādu secinājumu mums nākas izdarīt? Mūsos nav nekā interesanta un uzmanības vērta. Lai cik dziļš arī nebūtu šis noslēpums, kuru mēs saucam par "es", ar to vien ir par maz.

Mēs vēlamies, lai mūs pazītu, bet tajā pat laikā vairāk par visu no tā baidāmies. Mēs ienākam šajā pasaulē ar lielu vēlēšanos, lai mūs pazītu un pieņemtu, un ļoti noraizējušies par to, ka neesam tādi, kādiem mums vajadzētu būt. Mēs pārdzīvojam personības krīzi. Pēc tam, kā raksta Frederiks Bučners, pie darba ķeras apkārtējā pasaule:

"Sākot ar ļoti pievilcīgu jaunu sievieti un staltu, taču diezgan nedrošu jaunu vīrieti, kuri no vecāku lomas saprot ne vairāk kā no Mēness otras puses, pasaule ķeras mums klāt, lai izveidotu no mums to, kas tai patīk. Tā kā mums ir jāizdzīvo, mēs cenšamies no sevis izveidot ko tādu, kas pasaulei, cerams, varētu patikt vairāk nekā tas, kas ir bijis līdz brīdim, kad bijām tādi, kādi patiesībā esam. Tā tas notiek ar visiem cilvēkiem. Lieki būtu atgādināt, ka dzīves laikā "es" noslēpjas tik dziļi, ka vairums no mums to vairs neredz. Tā vietā mēs dzīvojam zem dažādām maskām, kuras nepārtraukti uzliekam un noņemam kā, atkarībā no laika apstākļiem, uzvelkam mēteli vai cepuri."

Padomājiet par lomu, kuru jūs spēlējat, par masku, kuru uzvelkat kā tērpu. Kurš jums ir uzdevis spēlēt šo lomu? Vairums cilvēku dzīvo pēc scenārija, kuru viņiem ir uzrakstījis kāds cits. Mums nepiedāvā būt tādiem, kādi patiesībā esam, tādēļ mēs uzliekam maskas, cerībā piedāvāt kaut ko pasaulei pieņemamāku, kaut ko funkcionālāku. Mēs apgūstam šīs lomas jau agrā bērnībā un tās labi atceramies: Dace – gudrs bērns, teicamniece, bet Kaspars lecīgs. Simpātiskas meitenes ir aicinātas kļūt par sabiedrības rotu, bet pārējām jāmācās. Atlētiskus zēnus atlasa sporta komandai, pārējie kļūst par rezerves spēlētājiem. Mūs izvēlas pēc aplamiem kritērijiem, vai arī neizvēlas vispār.

Padomājiet par lomu, kuru jūs spēlējat, par masku, kuru uzvelkat kā tērpu. Kurš jums ir uzdevis spēlēt šo lomu? Vairums cilvēku dzīvo pēc scenārija, kuru viņiem ir uzrakstījis kāds cits. Mums nepiedāvā būt tādiem, kādi patiesībā esam, tādēļ mēs uzliekam maskas, cerībā piedāvāt kaut ko pasaulei pieņemamāku, kaut ko funkcionālāku. Mēs apgūstam šīs lomas jau agrā bērnībā un tās labi atceramies: Dace – gudrs bērns, teicamniece, bet Kaspars lecīgs. Simpātiskas meitenes ir aicinātas kļūt par sabiedrības rotu, bet pārējām jāmācās. Atlētiskus zēnus atlasa sporta komandai, pārējie kļūst par rezerves spēlētājiem. Mūs izvēlas pēc aplamiem kritērijiem, vai arī neizvēlas vispār.

Dievs katru no mums ir radījis kā unikālu personību, katram vēsturē piešķirdams savu lomu, taču jau agrā bērnībā citi aktieri pārveido mūsu dzīvi pēc sava prāta. Tā mēs dzīvojam bailēs, ka mūs neizvēlēsies. Dzīvojam ar tās spēlējamās lomas smagumu, kurā mūs pamana, pārliecinot sevi, ka cilvēki nekad mūs neredzēs tādus, kādi patiesībā esam.

"Nu ko", teiks reālists, "neļauj citiem pārāk daudz sevi ietekmēt. Esi tāds, kāds tu esi. Tici saviem spēkiem." Tie, kas to ir mēģinājuši, saprot, ka ar šādu padomu nepietiek, lai sadziedētu dvēseli un atgūtu savu individualitāti.

Individualitāte nenokrīt no debesīm. Par laimi vai par nelaimi mēs savu individualitāti iegūstam. Izveidojot attiecības, mēs kļūstam tādi, kādi esam. Taču, kas ir vēl svarīgāk, – mēs iegūstam individualitāti, pateicoties iespaidam, ko atstājam uz šiem cilvēkiem. Ja mēs to darām, tad kā? Mēs ļoti vēlamies zināt, vai mēs kaut ko mainām citu cilvēku dzīvē, mums ir nepieciešams apzināties, ka esam vienreizēji, ka mūsu klātbūtni nevar aizstāt ar mājdzīvniekiem, labklājību vai ar kādu citu cilvēku. Mūsu problēma ir iedoma, ka mums ir jāpaveic kaut kas īpašs, lai mēs būtu vajadzīgi. Ja vienreiz esam ievērojuši, kas ir pievērsis citu cilvēku uzmanību mums, tad esam spiesti turpināt tā rīkoties vai arī riskējam zaudēt apkārtējo interesi pret sevi.

Mēs skatāmies uz sevi citu acīm. Tas ir fakts, taču kas ir tie "citi"? Vai kādreiz esat padomājuši par to, ka mūsu dvēseles pašvērtējums veidojas pasaulē, kurā daudziem cilvēkiem ir maldīgs priekšstats par viņu pašu dvēselēm? Tad varbūt šis pašvērtējums nemaz nav pareizs?

Evaņģēlijā ir teikts, ka esam kļuvuši par kosmiska mēroga krīzes cēloni. Tajā teikts, ka mūs nolaupīja mūsu patiesajai mīlestībai – Dievam, un ka Viņš ir uzsācis vislielāko kampaņu pasaules vēsturē, lai mūs atgūtu. Dievs mūs ir radījis, lai mums būtu tuvas attiecības ar Viņu, un, kad mēs uzgriezām Viņam muguru, Viņš apsolīja, ka atnāks mums pakaļ. Nakts aizsegā Viņš nepazīts iekļuva ienaidnieka nometnē. Tas, kura eksistencei nav ne iesākuma, ne gala, ienāca pasaulē kā jaundzimušais. Dievs riskēja ar visu, lai mūs glābtu. Kāpēc? Kas Viņam no mums vajadzīgs?

Mums tiek piedāvāti daudzi skaidrojumi. Vieni saka, ka Dievs vēlas paklausību, upurus, piesliešanos īstajai mācībai, vai arī kādu noteiktu uzvedības normu ievērošanu. Citi domā, ka Tas Kungs vēlas, lai mēs būtu apmierināti, laimīgi, lai mēs īstenotu dzīvē savas ieceres, vai arī kaut ko tamlīdzīgu. Īstenībā, lai Dievs mūs iemīlētu, mums nav jādara nekas, mums pat nav jāmīl Viņš. "Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu…" (Jāņa evaņģēlijs 3:16a)

Kāds pamanīja, kāds izrādīja iniciatīvu. Mums nekas nav jādara, lai Viņu paturētu, jo Viņa mīlestība balstās nevis uz to, ko mēs darām vai nedarām, bet gan uz to, kas mēs patiesībā esam: Viņa mīlēti cilvēki.

Mūsu tendence sevi noniecināt neļauj mums tā pa īstam ar sirdi sadzirdēt šos vārdus un noticēt tiem. Ja mēs no visas sirds pieņemsim šos vārdus, mēs tiksim atbrīvoti no vēlmes sevi izrādīt, kaut ko nepārtraukti pierādīt visai pasaulei. Un mēs varēsim brīvi izteikt savu viedokli pat tad, ja par to smejas, gūsim brīvību darīt to, ko uzskatām par vajadzīgu pat tad, ja mūs kritizē. Citiem vārdiem sakot, iepazīt sevi un parādīt pasaulei savu patieso "es".

►	Man ir jautājums vai komentārs…
►	Kā veidot attiecības ar Dievu?