Kāpēc dzīve ir tik grūta?

Kāpēc cilvēki slimo ar vēzi? Kāpēc zemestrīces noposta veselas pilsētas? Kāpēc cilvēkiem tik smagi jāstrādā, lai nopelnītu mazliet naudas, ar ko tik tikko pietiek, lai pabarotu ģimeni?

Neapzināti mēs droši vien diezgan bieži uzdodam sev šos jautājumus. Taču apzināti tas notiek reti. Mēs esam tik aizņemti ar sevi, ka reti apstājamies, lai jautātu KĀPĒC?

Taču tad notiek kaut kas tāds, kas mūs pamodina. Mūsu vecāki šķiras. Kāds tuvinieks saslimst ar vēzi… Tas mūs uz brīdi pamodina. Taču pēc kāda laika mēs atkal iegrimstam savās rūpēs. Līdz brīdim, kad atkal notiek kaut kas dramatisks, mūsu ikdienā neiederīgs. Tad mēs sākam domāt: "Kaut kas te nav īsti lāgā. Kaut kas ir galīgi šķērsām. Dzīvei nav jābūt tādai!"

Tad KĀDĒĻ ļaunums?

KĀDĒĻ šī pasaule nav mums labvēlīgāka?

Bībele sniedz atbildi uz šo KĀPĒC?. Taču tā nav atbilde, ko vairums cilvēku vēlētos dzirdēt: pasaule ir tāda, kāda tā ir, jo tā ir pasaule, kādu mēs, savā ziņā, esam gribējuši.

Izklausās dīvaini?

Kas vai kurš varētu šo pasauli padarīt savādāku nekā tā ir? Kas vai kurš varētu garantēt, ka dzīve ir brīva no sāpēm ikvienam visu laiku?

Dievs varētu. Bet Viņš to nedara. Vismaz ne tagad. Mēs par to dusmojamies. Mēs sakām: "Dievs nevar būt visvarens un absolūti mīlošs. Ja tas tā būtu, pasaule būtu citādāka." Mēs to sakām cerībā, ka Dievs mainīs savu nostāju. Mēs ceram, ka uzveļot vainu Viņam, mēs piespiedīsim Dievu mainīt taktiku. Taču Viņam tas, šķiet, ir vienalga. KĀPĒC?

Dievs neliekas ne zinis – Viņš nemaina pasaules kārtību, jo Viņš mums dod to, ko esam prasījuši: pasauli, kurā mēs izturamies pret Dievu tā it kā viņa nebūtu, it kā Viņš nemaz nebūtu vajadzīgs.

Atceries stāstu par Ādamu un Ievu? Viņi ēda "aizliegto augli". Šis auglis bija doma, ka viņi var ignorēt to, ko Dievs ir teicis un devis, un doties dzīvē paši uz savu galvu. Jo Ādams un Ieva savā ziņā cerēja, ka Viņi varēs kļūt kā dievi bez Dieva. Viņi apēda ideju, ka esībā ir kaut kas vērtīgāks nekā Dievs pats, kaut kas vērtīgāks par personīgām attiecībām ar Viņu. Šīs pasaules sistēma – ar visām tās kļūdām – radās kā sekas viņu pieņemtajam lēmumam.

Stāsts par viņiem ir stāsts par mums visiem ¹, vai ne? Kurš no mums nav teicis – varbūt ne skaļi, bet vismaz savā sirdī – "Dievs, manuprāt, es varu to paveikt bez tevis. Es gribu to darīt pats. Bet paldies par piedāvājumu."

Mēs visi esam mēģinājuši nokārtot savu dzīvi bez Dieva.

KĀDĒĻ mēs tā darām? Iespējams tādēļ, ka visi esam pieņēmuši ideju, ka ir kaut kas vērtīgāks, svarīgāks par Dievu. Katram tas var būt kaut kas cits, bet pamats ir viens un tas pats: "Dievs dzīvē nav pats svarīgākais. Patiesībā es to tikpat labi varu paveikt bez Viņa."

Ko Dievs uz to atbild?

Viņš to pieļauj. Daudzi piedzīvo citu vai savas rīcības smagās sekas, rīcības, kas ir pretēja Dieva būtībai… slepkavība, seksuāli noziegumi, alkatība, meli/krāpšana, apmelošana, laulības pārkāpšana, nolaupīšana, utt. Cilvēki, kuri ir atteikušies ielaist Dievu savā dzīvē vai ļaut Viņam to ietekmēt, varēs visu minēto attaisnot. Viņi kārto savu dzīvi tā kā uzskata par pareizu, kamēr citiem no tā jācieš.

Ko Dievs par to domā?

Viņš nav pašapmierināts. Patiesībā Dievs tiecas mums pretī, jūt mums līdzi un cer, ka mēs vērsīsimies pie Viņa, lai Viņš mums varētu dāvāt īstu dzīvi. Jēzus teica: "Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt." ² Bet ne visi vēlas iet pie Viņa. Jēzus par to teica: "Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap Sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt." ³ Un atkal Jēzus atgriežas pie mūsu attiecībām ar Viņu. "Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: "ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma." ⁴

Bet ko tad, ja dzīve ir netaisna?

Ko tad, ja nonākam briesmīgos apstākļos, ko radījis kāds cits, nevis mēs paši? Kad jūtamies kā upuri, mums jāsaprot, ka Dievs pats smagi cieta citu vainas dēļ. Dievs lieliski saprot tavu situāciju.

Nekas šajā pasaulē nevar būt sāpīgāks kā tas, ko mūsu dēļ pārcieta Jēzus. Draugi Viņu atstāja, tie, kas Viņam neticēja, izsmēja Viņu, sita un mocīja un beigās piesita krustā, lai Viņš mirtu kaunpilnā nāvē visas tautas priekšā, lēni nosmokot. Viņš mūs radīja, tomēr atļāva cilvēkiem to darīt, lai piepildītu Rakstus un atbrīvotu mūs no grēka varas. Jēzum tas nebija pārsteigums. Viņš zināja, kas Viņu sagaida, paredzot visus sīkumus, visas sāpes, visus pazemojumus. "Bet dodamies ceļā uz Jeruzālemi Jēzus ņēma divpadsmit mācekļus pie Sevis un iedams tiem sacīja: "Redzi, mēs aizejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem; un tie Viņu notiesās uz nāvi un nodos pagāniem, lai tie Viņu apmēdītu, šaustu un sistu krustā; un trešā dienā Viņš celsies augšām." ⁵

Iedomājies, ka tu zinātu, cik briesmīgas lietas notiks ar tevi. Jēzus saprot emocionālas un psiholoģiskas ciešanas. Tajā naktī, kad Viņu apcietināja, Jēzus devās lūgt Dievu un ņēma sev līdz dažus draugus. "Un Viņš ņēma Sev līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus un sāka skumt un baiļoties. Tad Viņš saka tiem: "Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā." Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: "Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi." ⁶ Kaut gan Jēzus atzinās saviem trim draugiem, viņi nesaprata, cik dziļas bija Viņa mokas un, kad Jēzus atgriezās no lūgšanas, Viņš tos atrada guļam. Jēzus zina, ko nozīmē vienam iet cauri sāpēm un neizsakāmām bēdām.

Jānis to raksturo savā evaņģēlijā: "Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam." ⁷ "Jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību." ⁸

Nav šaubu par to, ka pasaulē ir daudz bēdu un smagu ciešanu.

Dažas no tām var izskaidrot ar savtīgu, ļaunu rīcību no citu puses. Dažām grūti rast izskaidrojumu. Bet Dievs mums piedāvā sevi. Dievs mums atklāj, ka arī pats ir cietis un saprot mūsu sāpes un vajadzības. Jēzus saviem mācekļiem teica "Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas." ⁹ Bailēm un raizēm ir pamatoti iemesli, bet Dievs var dot mums savu mieru, kas ir lielāks nekā mūsu problēmas. Galu galā Viņš ir Dievs, Radītājs. Tas, kurš ir bijis vienmēr. Tas, kurš radīja Visumu.

Kaut arī Viņš ir tik varens, Viņš pazīst mūs labāk nekā mēs paši, Viņš zina par mums katru sīkumu. Ja mēs Viņam uzticēsim savu dzīvi, paļausimies uz Viņu, par spīti grūtībām Viņš būs mūsu patvērums. Jēzus teica "To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis." ¹⁰ Viņš sastapās ar mūsu vislielāko ienaidnieku – nāvi – un to pieveica. Ja mēs Viņam uzticamies, Viņš var mūs izvest cauri dzīves grūtībām un ievest mūžīgajā dzīvē.

Mēs varam iet cauri dzīvei ar Dievu vai bez Viņa.

Jēzus lūdza "Taisnais Tēvs! Pasaule Tevi nav atzinusi, bet Es Tevi esmu atzinis, un šie ir atzinuši, ka Tu Mani esi sūtījis. Un Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu Vārdu un darīšu To zināmu, lai mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, būtu viņos un arī Es būtu viņos." ¹¹

Lai uzzinātu, kā veidot attiecības ar Dievu, lasi tālāk…

►	Man ir jautājums vai komentārs…
►	Kā veidot attiecības ar Dievu?

Tekstā ievietotās norādes: skat. Bībelē (1) Jesajas grāmata 53:6 un Pāvila vēstule romiešiem 3:11 (2) Mateja evaņģēlijs 11:28 (3) Mateja ev. 23:37 (4) Jāņa ev. 8:12 (5) Mateja ev. 20:17-19 (6) Mateja ev. 26:37-39 (7) Jāņa ev. 1:10-12 (8) Jāņa ev. 3:17,16 (9) Jāņa ev. 14:27 (10) Jāņa ev. 16:33 (11) Jāņa ev. 17:25-26