“Pēc tam”
(no rakstu cikla “Ceļojumi”)

Dzīve šodien. Dzīve pēc tam. Dzīve pēc nāves?

Šodien tu esi augstskolā… Vecumā starp 18 un 24… Bet kā ir ar Rītdienu?

Tu pabeidz mācības. Dabū darbu. Apprecies. Piedzimst bērni. Tu pastrādā vēl dažos darbos. Nopērc māju. Tas viss ir labi, bet PĒC TAM?

Tu apmeklē futbola mačus ar bērniem. Tu centies būt labs vecāks un dzīvesbiedrs. Tu noskaties, kā tavi bērni aiziet uz ballīti, lai arī vēl tikai Vakar viņi valkāja autiņbiksītes. Tu dari un saki lietas, ko darīja un teica tavi vecāki, lai arī zvērēji, ka nekad to nedarīsi.

Tu piedzīvo vienu vai pāris pusmūža krīzes. Tavi bērni pabeidz augstskolu. Tev uzrodas mazbērni. Kāds sauc tevi par opi vai omammu. Tu beidzot baudi atpūtu un saņem pensiju. Tu pastaigājies no rītiem, darbojies pa dārzu, lasi avīzes, skaties televizoru. Tu sarunājies ar saviem bērniem un mazbērniem pa telefonu. Tu ceļo.

Tas viss ir labi, bet PĒC TAM?

Tad kādu dienu tu mirsti. Ja tev paveiksies, tu nodzīvosi salīdzinoši ilgu mūžu. Starp septiņdesmit un deviņdesmit. Ja vien neaiziesi ātrāk – vēža slimības dēļ vai nelaimes gadījumā. Bet tik un tā, tu kādreiz mirsi. Nāve ir Rītdiena, kas sagaida mūs visus – neizbēgamais PĒC TAM, no kura neaizbēgt nevienam.

Bet – vai tas ir viss? Vai ir kas vēl?

Kādu dienu tu būsi vienkārši līķis. Tavu ķermeni apraks zemē vai arī sadedzinās un pelnus sabērs urnā. Un lielais jautājums ir – vai es izbeigšos pēc tam? Vai kaut kur dzīvos apzināts ES? Vai ir dzīve pēc nāves? Īstenībā droši vien mēs visi ceram, ka ir kaut kas, kas nāks pēc tam. Un, iespējams, ka kādā attālā sava prāta nostūrī pat rēķināmies ar to.

Uz ko mēs ceram? Uz kaut kādu dzīvi pēc nāves. Daži to sauc par paradīzi, citi par debesīm. Vēl daži runā arī par elli.

Ir vēl kāda doma, ko cilvēki, bieži vien neapzināti, nes līdzi visu dzīvi: Es būtībā esmu labs cilvēks. Tāpēc kādu dienu es nokļūšu debesīs.

Vai tā tas notiek?

Daudzi domā, ka viņi ir "pietiekami labi", lai nokļūtu debesīs. Tas ir mūsu pieņēmums. Ja neesam aplaupījuši banku, nogalinājuši kādu vai arī šmaukušies ar nodokļu maksāšanu, mēs uzskatām, ka esam tieši tādi ļaudis, kādus Dievs vēlētos redzēt savā namā. Bet protams, mēs esam "pietiekami labi". Mēs esam nopirkuši biļetes debesu kasē, jo esam bijuši pamatā labi cilvēki visas dzīves garumā.

Bet ja nu tāda domāšana ir maldīga? KO TAD? Nošaut greizi tādā lietā! Kāda kļūda!

Ja domā, ka esi "pietiekami labs" debesīm, padomā par divām lietām:

1. Ja debesis ir pilnības vieta  ¹, kā gan kaut viens no mums varētu būt "pietiekami labs"?

Lielākai daļai no mums ir kaut kas slēpjams. Vismaz viena lieta. Kaut kas tāds, par ko, cerams, neviens nekad neuzzinās. Kāda pagātnes kļūda. Kāds nepareizs lēmums. Kāds vājuma vai muļķības brīdis, par ko mēs negribam domāt.

Bet bez šīm ārkārtējām lietām ir daudz citu parastāku lietu, par kurām negribam, lai citi tās uzzina vai ierauga. Varbūt tie ir "mazie baltie meli", ko sakām. Vai aprunāšana citiem aiz muguras. Vai mājas darbu norakstīšana. Vai nejauki vārdi, ko kādam sakām. Vai sliktas domas, ko domājam par citiem.

Ja cītīgāk paanalizējam savu dzīvi, tad redzam, ka tajā bijis daudz vairāk par šo vienu gadījumu, ko mums nācies nožēlot – mēs visas dzīves garumā atkal un atkal rīkojamies nepareizi. Mēs bieži vien nedarām to, ko uzskatām par pareizu. Un bieži vien darām to, ko uzskatām par nepareizu.

Visi mēs, pat tie, kurus uzskata par pamatā labiem, ir arī pamatā egoistiski un ļoti nepilnīgi ².

Visu, ko darām, redz Dievs ³. Tas nozīmē, ka nav iespējams apmuļķot Viņu. Viņš lieliski zina gan visu labo, ko neesam paveikuši (ko tomēr būtu varējuši paveikt), gan visu slikto, ko esam izdarījuši. Viņš zina pat visas mūsu domas un motīvus.

2. Un te ir otrā lieta, par ko padomāt, ja uzskatām, ka esam "pietiekami labi" debesīm: Vai ir iespējams būs pamatā labam cilvēkam un tomēr nepieņemt Dievu?

Ņemsim par piemēru Ralfu. Viņš ir "labs" cilvēks. Darbā nekad nepārkāpa ētikas normas. Nekad nenozaga pat papīra saspraudi. Viņš bija uzticīgs tēvs un vīrs. Viņš nodrošināja bērniem visu nepieciešamo. Viņš ziedojās viņu un sievas, kuru viņš nekad nebija krāpis, labā. Savā dzīves laikā viņš pat ziedoja daudzām labdarības organizācijām.

Tomēr Ralfs, lai arī savā ziņā labs cilvēks, nekad neatvēra durvis Dievam. Daudzreiz viņš bija jutis Dieva vēlēšanos ienākt viņa dzīvē, it kā klauvējot pie viņa sirds durvīm. Taču Ralfs nekad neatvēra šīs durvis. Viņš vienmēr atrada kādu aizbildinājumu. Viens no biežākajiem bija – Es taču esmu bijis labs cilvēks visu savu dzīvi. Es nokļūšu debesīs.

Ralfs gribēja nokļūt debesīs. Visi grib. Bet patiesībā Ralfs negribēja pazīt Dievu. Un viņš neapstājās, lai izvērtētu nopietnās sekas, ko rada lēmums atstāt Dievu ārpus savas dzīves.

Padomā par to. Debesis ir Dieva mājas. Ja Ralfs negribēja pazīt Dievu savā dzīves laikā uz Zemes, kāpēc lai viņš to gribētu dzīvē, kas nāk pēc tam? Citiem vārdiem sakot, Ralfs neapzinājās, cik lielā mērā viņš ienīstu debesis.

Debesis ir vieta, kur Dievs ir klātesošs. Debesis visur nepārtraukti atgādinās par Dievu. Cik briesmīga vieta tā būtu Ralfam!

Ralfs vienmēr domāja, ka debesis ir absolūta komforta vieta. Bet viņš nekad neiedomājās, cik nepatīkama tā būtu viņam, jo viņš negribēja pazīt Dievu un nevēlējās attiecības ar Viņu. Ralfam debesis nebūtu debesis, bet gan sava veida elle.

Vai tu ielaistu savā mājā cilvēku, kas negribētu ar tevi neko kopīgu? Zinot, ka visur, kur vien viņš spertu soli, viņam tiktu atgādināts par tevi?

Daudzi cilvēki līdzinās Ralfam. Viņi grib debesis, bet negrib Dievu. Un viņi nesaprot, ka tādā gadījumā debesis viņiem būtu briesmīga vieta.

Varbūt patiesībā debesis domātas cilvēkiem, kuri apzinās, ka nav pietiekami labi, lai būtu tur – un tomēr, kas grib būt tur tikai tāpēc, ka Dievs ir tur. Viņi grib pazīt Dievu un būt kopā ar Viņu mūžīgi. Pēcnāves dzīves balva nav debesis, bet gan Tas, kurš tur dzīvo.

Vai tu gribi pazīt Dievu? Vai gribi uzzināt kā kļūt "pietiekami labs" debesīm? Tad turpini lasīt šeit…

►	Man ir jautājums vai komentārs…
►	Kā iepazīt Dievu…

Tekstā ievietotās norādes: skat. Bībelē (1) Jāņa atklāsmes grāmata 21:27 (2) Psalmi 14:3, Sālamans Mācītājs 7:20, Pravieša Jesajas grāmata 53:6, Pravieša Jeremijas grāmata 17:9, Lūkas evaņģēlijs 18:19, Pāvila vēstule romiešiem 3:10, Pāvila vēstule romiešiem 3:23, Jēkaba vēstule 2:10 (3) Mateja ev. 10:26, Pāvila 1. vēstule korintiešiem 4:5, Vēstule ebrejiem 4:13