Cilvēki vienmēr ir domājuši par to, kas viņus sagaida pēc nāves. Vai ar nāvi viss beidzas jeb tā ir pāreja mūžībā, vai varbūt tas ir starpstāvoklis starp vairākām dzīvēm? Daži uzskata, ka dvēsele iemiesojas daudzos dažādos ķermeņos un apmēram 25% cilvēku Rietumos tam tic. Kāpēc tik daudz cilvēku tic reinkarnācijai?
Reinkarnācija piedāvā cerību. Ja mēs šajā dzīvē kaut ko salaidīsim grīstē, mums būs iespēja vēl kaut ko labot. Taču pat tie, kas tic reinkarnācijai, atzīst, ka vairums cilvēku savas iepriekšējās dzīves neatceras. Kā tad lai mēs mācāmies no savām pagātnes kļūdām, ja tās neatceramies? Līdz ar to mēs pieļaujam vienas un tās pašas kļūdas atkal un atkal. Ja paraugāmies uz cilvēces vēsturi, diez vai mums ir pamats cerēt, ka kādā no nākamajām dzīvēm visas kļūdas tiks izlabotas.
Reinkarnācija it kā nodrošinot taisnīgumu. Pēc karmas likuma (nemaināms un bezpersonisks Visuma darbības likums) mēs dabūjam to, ko katrā dzīvē esam nopelnījuši. Mūsu labie un sliktie darbi rada labas un sliktas sekas, kas pāriet no vienas dzīves uz otru. Pēc karmas likuma netaisnīgu ciešanu neesot, jo neviens nav nevainīgs. Visas ciešanas ir pelnītas sliktas karmas dēļ. Mazulis, kas piedzimst bez kājām, sieviete, kuru izvaro, ir to pelnījuši. Mēs visi nesam līdzi savu karmu katrā nākamajā dzīvē. Nav žēlastības, nav piedošanas. Šīs ne tikai nav labas ziņas tiem, kurus moka sirdsapziņa, bet karma konfliktē arī ar mūsu morālo izjūtu, proti, ka pastāv arī nepelnītas ciešanas, kas prasa, lai mēs tām justu līdzi un tās atvieglotu.
Vai reinkarnācija patiešām var piedāvāt cerību un taisnīguma izjūtu pasaulei, kura cieš? Kādu mierinājumu tā var sniegt cilvēkam, kurš atrodas uz nāves sliekšņa?
Karmas likums nepazīst žēlastību. Taču Jēzus Kristus vēsts ir pavisam citāda. Jēzus nenoliedza to, ka pasaulē pastāv netaisnība. Viņš piedāvāja piedošanu tiem, kas to rada un mierinājumu tiem, kas no tās cieš. Jēzus mācīja, ka neviens nav spējīgs pildīt morāles likumu. Cilvēka sirds ir samaitāta, tā izturas netaisni un rīkojas netaisni, bet tas ir noziegums pret Dievu, kurš ir absolūti mīlošs un labs. Jēzus piedāvā mums piedošanu, tā kļūstot par mūsu Pestītāju, pats samaksājot par mūsu noziegumiem pret Dievu. Jēzus runāja par to, ka cilvēki var saņemt vai nu mūžīgu algu vai sodu par to, ka savas VIENĪGĀS dzīves laikā šeit virs zemes ir vai nu pieņēmuši vai noraidījuši Viņa piedošanu (Bībele, Mateja ev. 25:31-46; skaties arī Vēstuli ebrejiem 9:27). Jēzus paskaidroja, ka ir nācis pasaulē “meklēt un glābt pazudušos” (Bībele, Lūkas ev. 19:10). Viņš teica, ka “ir nācis nevis lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem” (Bībele, Marka ev. 10:45).
Jēzus parādīja savu piedošanu un mīlestību pat tad, kad bija piesists krustā. Kāds zaglis, kas atradās Viņam līdzās, atzina savu grēku un lūdza, lai Jēzus piemin viņu, kad Viņš nāks savā valstībā. Jēzus viņam atbildēja: “Patiesi Es tev saku, šodien tu būsi ar Mani paradīzē” (Bībele, Lūkas evaņģēlijs 23:43). Lai nokļūtu paradīzē tika prasīta vienīgi ticība Jēzum, nevis vairākas dzīves, kas pavadītas, mēģinot atbrīvoties no sliktas karmas. Jēzus teica: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Bībele, Jāņa evaņģēlijs 3:16). Tās tiešām ir labas ziņas – kā šai dzīvei, tā nākamajai.
Ja vēlies tuvāk iepazīties ar Jēzus dzīvi un mācību, izlasi Bībelē Mateja evaņģēliju...
► | Man ir jautājums vai komentārs… |
► | Kā veidot attiecības ar Dievu? |