MEKLĒT
par dzīvi, ticību, jēgas meklējumiem…
MEKLĒT
Lai kas arī notiktu pasaulē vai mūsu dzīvē, vai ir kāda vieta, kur justies drošībā? Vai ir pamats raudzīties nākotnē ar cerību neatkarīgi no mūsu dzīves un pasaules situācijas? Mūsdienās daudzi uzskata, ka vienīgā nemainīgā vērtība ir Dievs. Pasaule nemitīgi mainās, bet Dievs nemainās. Viņš ir uzticams, uz viņu var paļauties. Dievs par sevi saka: "Vai ir vēl kāds cits Dievs bez manis!? Nav citas klints, es nezinu tādu!" 1 Dievs vienmēr ir blakus. Ar viņu var rēķināties. Viņš ir "tas pats vakar, šodien, un mūžos!" 2 Dievs var atklāt sevi, dāvādams mums sirdsmieru, ļaujot mūsu sirdīm atpūsties, esot drošībā pie Viņa.
Stenfordas universitātes absolvente Helēna to izteica šādi: "Būt īstās attiecībās ar Dievu ir neaptverama un brīnumaina ikdienas realitāte. Pastāv "kosmiskas attiecības", kuras es nekad nemainītu pret attiecībām pasaulē. Šajās attiecībās es tieku tik dziļi iepazīta un tik patiesi mīlēta, ka nespēju to aprakstīt vārdos."
Kad hemofilijas slimnieks Stīvs Sojers uzzināja, ka neveiksmīgas asins pārliešanas rezultātā ir HIV pozitīvs, viņš zaudēja pamatu zem kājām. Viņu pārņēma absolūts izmisums. Viņš vainoja Dievu. Tad Stīvs pievērsās Dievam. Rezultātā pēdējos dzīves gadus viņš pavadīja apceļojot neskaitāmas koledžu pilsētiņas (ciešot lielas sāpes), lai pastāstītu studentiem, kā iepazīt Dievu un piedzīvot mieru, ko piedzīvoja viņš. Dievs saka: "Es jums atstāju mieru, savu mieru es jums dodu. … Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas. … Pasaulē jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu – es pasauli esmu uzvarējis!" 3
Arī citi līdzīgi Stīvam, ir sapratuši, ka neatkarīgi no tā, kas notiek šajā dzīvē, tas nav "pasaules gals", jo ar šo pasauli viss nebeidzas.
Diemžēl daudzi nemeklē Dievu, kamēr nenotiek kaut kas ārkārtējs. Kāds Otrā pasaules kara militārais kapelāns ir teicis, ka "tranšejās ateistu nav". Kad dzīvē viss rit gludi, daudziem liekas, ka Dievs viņiem nav vajadzīgs. Taču, kad virs mūsu galvām savelkas tumsi mākoņi, viss mainās. Tad mēs saprotam, ka vieni galā netiksim.
Karīna savu ceļu pie Dieva raksturo šādi: "Es domāju, ka esmu kristiete, jo svētdienās gāju uz baznīcu, bet patiesībā es Dievu nepazinu. Pēdējais gads vidusskolā ne ar ko neatšķīrās no iepriekšējiem. Lielāko daļu laika pavadīju apreibinoties ar alkoholu, narkotikām vai meklējot kādu, kas mani mīlētu. Es biju staigājošs līķis un man nebija nekādas varas pār savu dzīvi. Es negribēju neko citu, kā vienīgi izbeigt savu nožēlojamo dzīvi. Kad nonācu universitātē, es sapratu, ka man ir vajadzīga kāda cerība. Es lūdzu, lai Dievs ienāk manā dzīvē. Viņā es esmu ieguvusi mīlestību, drošību, piedošanu, atbalstu, mierinājumu, pieņemšanu un dzīves mērķi. Viņš ir mans spēks. Ja nebūtu Viņa, nebūtu arī manis."
Kas zina, kas mūs sagaida nākotnē? Daudzi varētu justies kā tranšejā. Dzīve var likties kā kaujas lauks. Mēs varam pazaudēt sirdsmieru. Grūtos brīžos mēs nereti meklējam Dievu. Tas ir labi, jo nemainīgais Dievs vienmēr ir blakus un vēlas iesaistīties mūsu dzīvē. Viņš saka: "Es, es esmu Kungs, nav cita Glābēja bez manis! Pievērsieties man, un jūs būsiet glābti,… jo es esmu Dievs un nav cita!" 4
Jā, Dievu var uzskatīt par "stuti", taču visticamāk Viņš ir vienīgā patiesi leģitīmā "stute".
Tomēr daži meklē Dievu pat tad, kad dzīvē šķiet viss ir kārtībā. Jānis stāsta: "Nonākot pēdējā kursā, biju sasniedzis visu, kas, pēc citu teiktā, mani darīs laimīgu – ieņēmu vadošus amatus universitātes organizācijās, ballējos uz nebēdu, labi mācījos, iepazinos ar meitenēm, kuras man patika. Visu, ko es gribēju ko paveikt un sasniegt universitātes laikā, biju izpildījis – un tomēr es nebiju laimīgs. Kaut kā pietrūka, un es nezināju, kas tas ir un kur to meklēt. Protams, neviens nezināja, ka es jūtos – uz āru es to nerādīju."
Pat tad, ja šķietami viss ir kārtībā, tomēr dzīve var radīt šo tranšejas sajūtu – iekšēju, kas ar neapbruņotu aci nav redzama, bet sirds to jūt. Rebeka šo parādību aprakstīja šādi: "Cik bieži tu esi iedomājies, ka tad, ja tev būtu šis apģērba gabals vai šis draugs, vai tu varētu aizbraukt uz šo vietu, tava dzīve būtu laimīga un piepildīta? Un, tad tu nopērc šo kreklu, aizej uz randiņu ar šo puisi, vai aizbrauc uz šo vietu un galu galā jūties tukšāks nekā pirms tam."
Mums nav vajadzīga neveiksme vai traģēdija, lai sajustos kā tranšejā. Visbiežāk mums trūkst sirdsmiera tāpēc, ka mūsu dzīvē nav Dieva. Par laiku, kad viņa iepazina Dievu Rebeka saka: "Kopš tā brīža manā dzīvē ir bijis daudz grūtību un pārmaiņu, taču, apzinoties, ka manā pusē ir mūžīgais Dievs, kurš mani mīl, viss, ko es daru, iegūst jaunu virzību. Es ticu, ka nav nekā tāda, ar ko mēs kopā ar Dievu nevarētu tikt galā – un, runājot par pilnību, ko tik ļoti meklēju, es beidzot to esmu atradusi."
Ja mūsu dzīvē ir Dievs, mums nav grūti atrast mieru. Iepazīstot Dievu un klausoties, ko viņš mums saka Bībelē, mēs iegūstam sirdsmieru, jo pazīstam Viņu. Mēs raugāmies uz dzīvi no Viņa skatu punkta, apzinoties Viņa uzticību un spēju parūpēties par mums. Tāpēc, lai kas arī mūs sagaidītu nākotnē, mēs varam likt savu cerību uz Dievu kā pamatu, kas paliek nemainīgs. Viņš gaida iespēju pierādīt sevi, ja vien nāksim pie Viņa un meklēsim Viņu.
Vai tu savā dzīvē uz kaut kā balsties? Tici vai nē, katrs cilvēks uz kaut kā balstās. Katram no mums ir pamats, kaut kas, uz ko mēs liekam cerību un kam uzticamies. Tu vari balstīties uz sevi – "Katrs pats savas laimes kalējs." Uz savu dzīvesveidu – "Kas maksā, tas pasūta mūziku." Tu vari balstīties uz zināmu laika nogriezni – "Nāks laiks, nāks padoms."
Dievam ir cits viedoklis. Viņš saka, ka likt cerību uz sevi, citiem vai jebko, ko šī pasaule piedāvā, ir nedrošs pamats. Viņš vēlas, lai mēs uzticētos Viņam. Viņš saka: "Tad nu ikviens, kas šos manus vārdus dzird un dara, ir līdzināms saprātīgam vīram, kas savu namu būvējis uz klints. Kad lietus nāca un straumes plūda, un vēji pūta un gāzās pār šo namu, tas nesabruka, tādēļ ka tā pamati bija likti uz klints. Bet ikviens, kas šos manus vārdus dzird un nedara, ir līdzināms nejēgam, kas savu namu būvējis uz smiltīm. Kad lietus nāca un straumes plūda, un vēji pūta un triecās pret šo namu, tas sabruka, un posts bija liels." 5
Iesaistīt Dievu savā dzīvē, kad tur plosās vētra, ir gudrs lēmums. Taču Dievs vēlas dot mums pilnvērtīgu dzīvi neatkarīgi no apstākļiem. Viņš vēlas pozitīvi ietekmēt katru mūsu dzīves jomu. Paļaujoties uz Viņu un Viņa vārdu, mēs būvējam savu dzīvi uz Klints.
Daži jūtas droši tādēļ, ka viņiem ir biezs maks vai viegla galva. Taču drošība, ko sniedz attiecības ar Dievu ir nesalīdzināmi lielāka.
Dievs ir varens. Atšķirībā no mums, Dievs zina, kas notiks rīt, nākamnedēļ, nākamgad, nākamajā desmitgadē. Viņš saka: "Es esmu Dievs un cita nav, Dievs! – nav cita bez manis! Es jau sākumā teicu, kas notiks beigās…" 6 Viņš zina, kas notiks nākotnē. Vēl svarīgāk ir tas, ka viņš zina, kas notiks tava dzīvē, un būs ar tevi, kad tas notiks, ja esi izvēlējies viņu iekļaut savā dzīvē. Viņš mums saka, ka viņš var būt mūsu "patvērums un spēks, vienmēr rodams palīgs briesmās." 7 Bet mums ir jāpieliek patiesas pūles, lai viņu meklētu. Viņš saka: "Jūs meklēsiet mani un atradīsiet – ja meklēsiet mani no visas sirds!" 8
Tas nenozīmē, ka tie, kas pazīst Dievu, nepazīst grūtības. Tā nav. Ja valsti pārņem terorisms, vides vai ekonomiskas katastrofas, tās neies secen arī tiem, kas pazīst Dievu. Tomēr Dieva klātbūtne stiprina un nomierina. Viens no Jēzus Kristus sekotājiem to izteica šādi: "Mēs visādi tiekam spaidīti, bet neesam salauzti; mēs esam neziņā, bet neesam izmisuši; mēs tiekam vajāti, bet neesam pamesti; mūs notriec pie zemes, bet mūs nevar pazudināt. 9 Ikviens, kas saskaras ar dzīves īstenību, saprot, ka problēmas ir neizbēgamas. Taču, esot attiecībās ar Dievu, mēs tās redzam ar citām acīm un piedzīvojam spēku, kas ir daudz lielāks par mūsu pašu spējām. Dievam nav nepārvaramu šķēršļu. Viņš ir lielāks par jebkuru problēmu, ar ko mums var nākties saskarties, un cīņā ar to mēs neesam vieni.
Dievs rūpējas. Dieva varenība, kas var parādīties mūsu dzīvē, vienmēr iet roku rokā ar Viņa bezgalīgo mīlestību. Nākotnē mēs varam piedzīvot miera periodu, kādu pasaule vēl nav redzējusi, bet tikpat labi tā var būt nākotne, kurā dominē naids, vardarbība un šķelšanās. Jebkurā gadījumā neviens mūs nemīlēs tā, kā mūs mīl Dievs. Neviens par mums nerūpēsies tā, kā Dievs par mums rūpējas. Viņa Vārds saka: "Labs Kungs – glābiņš nelaimes dienā, viņš pazīst to, kas tveras pie viņa…" 10 "Visas savas rūpes uzveliet viņam, jo viņš gādā par jums." 11 Un, "Taisns Kungs, visās savās gaitās un svēts visā, ko viņš dara. Tuvs Kungs visiem, kas sauc viņu, visiem, kuri sauc viņu patiesi. Viņš dod, ko tie kāro, kas bīstas viņa, viņš dzird tos brēcam un izglābj tos." 12
Jēzus Kristus saviem sekotājiem teica šādus mierinošos vārdus: "Vai divus zvirbuļus nepārdod par nieka grasi? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva ziņas. Bet jums pat visi mati uz galvas ir saskaitīti. Tādēļ nebīstieties, jūs esat vērtīgāki nekā daudzi zvirbuļi." 13 Ja tu nāksi pie Dieva, Viņš parūpēsies par tevi tā, kā neviens cits to nespēj.
Mums nav ne jausmas, kas notiks nākotnē. Ja nāks grūti laiki, Dievs būs mums blakus. Ja dzīve būs viegla un patīkama, lai aizpildītu iekšējo tukšumu un piešķirtu dzīvei jēgu, mums tomēr būs vajadzīgs Dievs.
Galu galā, kas tad ir vissvarīgākais? Tas, ka neesam šķirti no Dieva. Vai mēs pazīstam Dievu? Vai Viņš mūs pazīst? Vai esam Viņu izslēguši no savas dzīves? Vai arī esam Viņu ielūguši tajā? Iepazīstot Viņu, mēs piedzīvojam, kā mainās mūsu dzīves uztvere. Mēs iegūstam cerību. Ja mums ir attiecības ar Viņu, mēs varam piedzīvot mieru neatkarīgi no apstākļiem.
Kāpēc Dievam ir jābūt mūsu dzīves centrā? Jo ārpus Viņa nav patiesa miera un cerības. Viņš ir Dievs, mēs neesam dievi. Viņš nav atkarīgs no mums, mēs esam atkarīgi no Viņa. Viņš mūs radīja, lai mūsu dzīvē būtu nepieciešamība pēc Viņa klātbūtnes. Mēs varam mēģināt dzīvot bez Viņa, bet tas būs veltīgi.
Dievs vēlas, lai mēs Viņu meklējam. Viņš vēlas, lai mēs Viņu iepazītu un iesaistītu savā dzīvē. Bet problēma ir tā, ka mēs visi esam Viņu izslēguši. Bībele to raksturo šādi: "Mēs visi esam noklīdušas avis, katrs iet savu ceļu…" 14 Mēs visi esam mēģinājuši dzīvot bez Dieva. To Bībele sauc par "grēku".
Iepriekš citētā Helēna par grēku saka: "Iestājos Stenfordas universitātē, es nebiju kristiete. Visa pasaule bija pie manām kājām, gaidot, kad es tajā sarīkošu revolūciju. Es apmeklēju politiskas sanāksmes, nodarbības par rasismu un sociālo taisnīgumu un nodevos darbam sabiedrības labā. Es ticēju, ka spēju radikāli mainīt pasauli. Es mācīju maznodrošinātos pamatskolas bērnus; vadīju dienas nometni bezpajumtnieku patversmē; vācu pārtiku, lai pabarotu izsalkušos. Taču, jo vairāk es centos mainīt pasauli, jo vairāk manī auga rūgtums. Es saskāros ar birokrātiju, samierināšanos un… grēku. Sāku domāt, ka varbūt cilvēka dabai ir nepieciešams pamatīgs remonts."
Mainīgajiem laikiem un uzlabotajām tehnoloģijām pa lielam vispār nav nozīmes. Kāpēc? Jo mūsu kā cilvēku galvenā problēma ir tā, ka esam attālinājušies no Dieva. Mūsu lielākās problēmas nav fiziskas, bet garīgas. Dievs to zina, tāpēc Viņš piedāvāja risinājumu mūsu atšķirtībai no Viņa. Viņš radīja iespēju, lai mēs varētu atrast ceļu atpakaļ pie Viņa… caur Jēzu Kristu.
Bībelē teikts, ka: "Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība." 15 Jēzus Kristus tika piesists krustā (sens nāvessoda veids) mūsu grēku dēļ mūsu vietā. Viņš nomira, tika apglabāts, un augšāmcēlās no nāves. Viņa upura dēļ mēs varam izveidot attiecības ar Dievu – "Tiem, kuri viņu uzņēma, kas ticēja viņa vārdā, viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem…" 16
Tas tiešām ir diezgan vienkārši: Dievs vēlas būt ideālās attiecībās ar mums, tāpēc Jēzū Viņš deva šādu iespēju. Mūsu ziņā ir meklēt Dievu un ieaicināt Viņu savā dzīvē. Parasti to dara lūgšanā. Lūgšana ir godīga saruna ar Dievu. Tu vari nākt pie Dieva tagad, no sirds sakot Viņam apmēram šādus vārdus: "Dievs, es gribu Tevi iepazīt. Līdz šim es neesmu ielaidis Tevi savā dzīvē, bet es vēlos to mainīt. Vēlos izmantot iespēju, ko Tu dod, lai pārvarētu atšķirtību no Tevis. Es paļaujos uz Jēzus nāvi manā labā, lai man tiktu piedots un mans parāds pret Tevi tiktu nolīdzināts. Es vēlos, lai no šīs dienas Tu būtu iesaistīts manā dzīvē."
Vai tu no sirds ielūdzi Dievu savā dzīvē? To zini tikai tu un Viņš. Ja tas tā ir, tevi gaida lieliska nākotne. Tā kā tev tagad ir attiecības ar Dievu, Viņš apsola, ka tava dzīve iegūs jaunu piepildījumu. 17 Viņš apsola apmesties tevī uz dzīvi. 18 Viņš dāvā tev mūžīgo dzīvību. 19
Marika par Dievu saka: "Mani vecāki izšķīrās, kad es vēl biju pavisam maza, un īsti nesapratu, kas notiek. Zināju tikai to, ka mans tēvs vairs nenāca mājās. Kādu dienu es devos apciemot savu vecmāmiņu un teicu viņai, ka es nesaprotu, kāpēc mans tētis mani sāpināja un tad pazuda. Viņa mani apskāva un teica, ka ir kāds, kurš mani nekad nepametīs, un tas ir Jēzus. Viņa citēja Ebrejiem 13:5 un Psalmi 68:6, kur ir teikts: "… es tevi nekad neatstāšu un nekad nepametīšu" un Viņš ir "bāreņu tēvs…" Biju tik priecīga dzirdēt, ka Dievs grib būt mans Tēvs."
Lai kas arī notiktu pasaulē, tava sirds var būt mierīga, apzinoties, ka Dievs ir ar tevi. Lai kas tevi gaidītu nākotnē, Dievs paliek uzticīgs.
| ► | Es tikko lūdzu, lai Jēzus ienāk manā dzīvē... |
| ► | Man ir jautājums vai komentārs… |
| ► | Kā veidot attiecības ar Dievu? |
Tekstā ievietotās norādes: skat. Bībelē (1) Jesajas 44:8, Maleahija 3:6 (2) Ebrejiem 13:8 (3) Jāņa ev. 14:27,16:33 (4) Jesajas 43:11,45:22 (5) Mateja ev. 7:24-27 (6) Jesajas 46:9-10 (7) Psalmi 46:2 (8) Jeremijas 29:13 (9) 2.Korintiešiem 4:8-9 (10) Nahūma 1:7 (11) 1.Pētera 5:7 (12) Psalmi 145:17-19 (13) Mateja ev. 10:29-31 (14) Jesajas 53:6 (15) Jāņa ev. 3:16 (16) Jāņa ev. 1:12 (17) Jāņa ev. 10:10 (18) Jāņa ev. 14:23 (19) 1.Jāņa 5:11-13
DALIES AR ŠO RAKSTU
